The story is really about you. Review of “Freedom” by Sven Kuzmin

No vienas puses varam ļauties prātojumiem par fikcijas un dokumentālās prozas robežu pārklājumu, bet no otras – priecāties par autora postmoderno spēli ar lasītāju. Grāmatas sākumā lasām – “Jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša.” Nākamajā lapā seko Horhes Luisa Borhesa citāts par notikumu savīšanos vienā punktā un valodas iespējām šos notikumus aprakstīt. Mēs pasmaidām un piekrītam spēles noteikumiem – izliksimies, ka tas ir/nav par autoru.

Stāsta varoņa Svena apkārtne nav sakārtota. Viņš ievācas pie omammas Lūcijas atgūtajā Brīvības ielas īpašumā. Mājas dzīvokļos iemitinājušies dzīves bohēmas pārmalti uzdzīvotāji, kuriem ir savādi izpriecu rituāli. Svens šos postpadomju mantojuma iemiesojumus uzmanīgi vēro no malas kā eksotiskus zvērus. Šie tēli ir dzīves gudri un viltīgi, nevis ar intelektu apdalītas padibenes. Prot arī atmazgāt naudu! Viņi uz jaunā Svena jūtām spēlē meistarīgi kā uz smalkas vijoles.

Būtiska loma ir omammai Lūcijai, kas kļūst par atmiņu nesēju no Ulmaņlaikiem līdz mūsdienām. Viņa izveido Svena pēcatmiņu pasauli. Lūcija ir apņēmīga un sparīga sieviete ar spēcīgu izturību, bet nespēj noturēt pusaudzi Svenu pie sevis. Viņš ilgojas pēc mātes ēteriskās gaisotnes, ar kuru jūtas cieši saistīts.

2000. gadu sākumā ir saprotama pusaudža Svena vēlme izprast savu vietu dzīvē un raksturot savas paaudzes iezīmes. Stāstā parādās ciešā draudzība ar Egregoru, jauno dzejnieku, kas iemieso anarhisku jaunradi. Viņš intuitīvi pārkāpj ierastās un stīvās robežas, kļūstot par Svena uzticamības personu kopīgā literatūras mākslas procesā.

“Brīvībenē” ir tēlojums, kurā agrākais īrnieks Valdis Traumurgs kāpņutelpā ir ievilcis matraci, skaļi paziņojot, ka atgriežas mājās. Kad viņu ir savākusi policija, viņš ar zīmīgu skatienu pauž vilšanos par stāsta galveno varoni. Šis vilšanās pilnais skatiens jauneklim sagādā neizskaidrojamu nemieru. Un jau nākamajā ainā Svens nopērk telti, kuru uzstāda uz bruģa netālu no nama, kur atradās vecvectēva Arnolda Barkāna dzīvoklis: “Teltī bija harmonija, mīlestība un miers. Vienlaikus, protams, apzinājos, cik tas ir smieklīgi.” (138. lpp.) Pagaidām Svens neiekļūst dzīvoklī, simboliski patvēries drošās, sapņainās atmiņās par vecvectēvu. Iekļūšana plašajā dzīvoklī, durvju atslēgšana kļūst par stāsta kulminācijas brīdi, vienīgi nesniedz drošu atbildi, ko ar šo atklājumu darīt tālāk.

Svens apdzīvo Brīvības ielas mājas Rozā istabu, kur nedienas sagādā krāsns kurināšana. Rozā sienu krāsa pastiprina cerīgu naivumu – viss jau ir/būs labi. Vienīgi Svena paaudze vēlas izdibināt, kādi ir iepriekšējie krāsu slāņi. Kurš un kā ir dzīvojis pirms viņa. Izrādās, iepriekšējās paaudzes glabā dažādus noslēpumus un viena notikuma atšķirīgas interpretācijas. Mēs attopamies situācijā, kur Rozā istabas krāsa ir pa kārtai jālupina nost. Tas kļūst par Svena svarīgāko uzdevumu. Svena paaudze risina iepriekšējās paaudzes rīcības sekas, viņš meklē iedvesmojošus dzīves paraugus, ideālā gadījumā tie ir dzimtas locekļi no 20. un 30. gadiem, pirms traģiskās un deformējošās okupācijas.

Lūkošanās atmiņās vienmēr ir riskanta avantūra. Viena lieta ir nokāpt Aīda mājoklī, un otra – atrast ceļu atpakaļ, protams, pirms tam par atgriešanos samaksājot bargu cenu. Varam atminēties Orfeja likteni, kad, gandrīz sasniedzis virszemi, skaistās arfas spēlētājs palūkojas atpakaļ. Mēs dalāmies atmiņās ar nākamo paaudzi un mums ir noklusēts mērķis – lai nākamā paaudze rīkotos gudrāk. Atmiņas ir netveramas, subjektīvas parādības, nepilnīgs neironu tīkls smadzenēs, tomēr pietiekami būtiskas, lai veidotu mūsu identitāti, morālo stāju un nākotnes virzību.

Pusaudžu vecuma Svens ģimenes atmiņas liek kopā kā puzli: “(..) bija riebīga, trauksmaina nieze pakausī, kas tā vien šķita sakām: tavs Visuma modelis vēl nav gatavs, vecīt.” (200. lpp.) Svens iegūst brīvību vienīgi tad, kad dzimtas paštēls ir pabeigts.

Stāstā tiek pieminēti 2000. gadu pusaudžu paaudzes nozīmīgākie vēstures notikumi – Latvijas iestāšanās NATO, 11. septembra terorakts u. c. Jaunā vēsturiskuma izpratnē vēsture nav gluži faktu izklāsts, bet drīzāk stāstījums par šiem faktiem. Tādā veidā literatūras tekstu nav iespējams lasīt izolēti no vēstures konteksta – tie atrodas savstarpējā sazobē. Jau amerikāņu antropologs Klifords Gīrcs pamatoja priekšstatu, ka teksta analīzes mērķis ir nevis labāk saprast tekstu, bet kultūru, kurā šis teksts ir tapis. Svens, satiekoties ar radiniekiem, secina: “vispār kopīga rakņāšanās pagātnes artefaktos bija mūsu iecienītākais laika kavēklis.” (201. lpp.)

Autoram vēl ir par agru nodoties bērnības atmiņu tēlojumam, šis motīvs ir jāpataupa mūža nogalei, tāpēc, ja stāsts iesākas ar pusaudža gadiem, tad tas noteikti raksturo paaudzi. “Brīvībenes” pusaudžu paaudze ienāk 2000. gada sākumā. Vēstītājs atrodas novērotāja pozīcijā, neļaujas iekšēji emocionāliem monologiem, dzīves fenomeni drīzāk valdzina ar zinātkāru interesi. “Es” vēstītāja pozīcijā nav gluži neizlēmīgs, apjucis jaunietis, bet nobriedis un pieaudzis vīrietis, kas ievieš korekcijas par to, kā noteiktās situācijās būtu reaģējis tieši pusaudzis. Tāpēc spēcīgi šķiet, ka stāstā ir attēlota daudz vecāka, nosvērtāka vīrieša uztvere. Autors neļauj pusaudzim būt muļķīgam vai hormonu nomocītam, viņš ir gudrs un prātīgs kā vēstures skolotājs. Tas, protams, netraucē lasīt, bet ir nemitīgi jāatceras, ka runa ir par pusaudža tēlu.

Ja Gusta Ābeles stāsta “Pasaulē mīļākais klusums” jaunietis ir pašpietiekams un brīvs indivīds bez kolektīvās vēstures, tad Svena piedāvātā paaudze iziet ielās. Šī paaudze vēlas zināt milžu plecus un pundurus pirms viņa, pārfrāzējot Umberto Eko, – veidot sarunu ar izcilu priekšteci.

Stāstā varam novērot Rīgas ainavas, dažādas subkultūru grupas. Tā nav flaneļa kreklu paaudze kā Jāņa Joņeva “Jelgavā ’94”, kur mūzika ir brīvības simbols. Svena izpratnē brīvību var iegūt indivīds, kurš pārstrādā caur sevi kolektīvo vēsturi, radoši veido dialogu ar iepriekšējām paaudzēm. Vēsture ir jāizlaiž cauri personīgiem filtriem, tādējādi atrodot kolektīvā atmiņā savu vienreizējo vietu un brīvību. Šie vēstures un paaudžu atmiņu meklējumi kļūst par stāsta galveno vadmotīvu.

Sabiedrībā turpinās traumu kapsulu atvēršana, šis process nav pa spēkam vienai paaudzei. Jaunais Svens mēģina izprast un nenosodīt, kas īsti notika. Jātiek skaidrībā un jāturpina dzīvot ar personisku morālo skaidrojumu.

Ja iepriekšējā biogrāfiskajā romānā “Skaistums un nemiers”, kurš veltīts Kārlim Skalbem, Svens Kuzmins teicami iejuties latviešu pasaku meistara tēlā, tad kāpēc nevarētu iekāpt Svena Kuzmina kurpēs? Protams, ar distanci, bez pārāk intīmām un dziļi personiskām jūtām.

Šis ir Svena paaudzes pieaugušajiem pusaudžiem veltīts stāsts, sirsnīgi varētu teikt, ka romānu sērijas “Es esmu..” 14. prozas darbs, kuru rakstnieks uzraksta par sevi. Vēl nepieciešama literatūrzinātnieka monogrāfija par Svenu Kuzminu, bet tas droši vien tālākā nākotnē.

Svens Kuzmins “Brīvībenē” attēlo jaunekli Svenu, kurš meklē dzīves pamatu, lūkojas uz priekšu pagātnē. Viņš iegūst morālu brīvību rīkoties ar dzīvi brīdī, kad ir ticis skaidrībā ar mantotām atmiņām un vecvecāku vēsturi, lai beigās varētu veidot savu personīgo vēsturi. Stāsts iedvesmo ar precīzu paaudzes tvērumu, iekšējām pusaudžu šaubām un ilgām pēc dzīves meklējumiem.