īgi. Bet galu galā, tas ir viņu pašu izvēle un ceļš, ko viņi izvēlēsies iet,” saka Renāte.
Viņa uzskata, ka latviešu diaspora ir svarīga Latvijas nākotnei, jo tā ir veids, kā saglabāt un attīstīt latviešu kultūru un valodu ārpus Latvijas robežām. “Mums ir jābūt atvērtiem un atbalstošiem pret visiem, kas vēlas mācīties latviešu valodu un iepazīt latviešu kultūru. Tas ir mūsu kopīgais uzdevums,” saka Renāte.
Viņa arī uzsver, ka latviešu diasporas bērniem ir jābūt iespējai apgūt latviešu valodu un kultūru, lai tie varētu justies daļa no Latvijas, pat ja viņi dzīvo ārpus tās robežām. “Mums ir jārūpējas par to, lai mūsu bērni un mazbērni jūtas saistīti ar Latviju un latviešu tautu,” saka Renāte.
Viņa arī aicina visus latviešus ārpus Latvijas atbalstīt un veicināt latviešu valodas un kultūras mācību iespējas savās kopienās. “Mums ir jāstrādā kopā, lai saglabātu un attīstītu latviešu identitāti ārpus Latvijas,” saka Renāte.
Renāte ir pārliecināta, ka latviešu diaspora ir spējīga saglabāt un attīstīt latviešu kultūru un valodu visā pasaulē, un viņa ir gatava darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai palīdzētu šai procesā.
ēks #latvietība #kultūra #mantojums #vecāki #bērni
Renāte dalās ar savu pieredzi par latviešu identitātes saglabāšanu diasporā un to, cik svarīgi ir būt apzinīgam par savu latvietību. Viņa uzsver, ka latvietības apzināšanās ir galvenais motīvs, kas var palīdzēt saglabāt savu kultūru un valodu ārpus Latvijas. Viņa arī atzīst, ka vecāku ieguldījums un atbalsts ir ļoti svarīgi šajā procesā. Renāte cer, ka arī viņas mazbērni jutīsies saistīti ar Latviju un saglabās savu latviešu identitāti.
re, mana kultūra. Tas, ko Latvijā organiski uzsūc bērnudārzā, to mūsu ģimenē mēs paši cenšamies darīt,” stāsta Kate. “Mūsu situācija bija interesanta, jo meita piedzima Latvijā, viņas pirmais vārds bija kaķis, grāmatiņas lasīju latviešu valodā, fonā gan mums gāja angļu valoda – filmas, podkāsti, mūzika. Arī ar vīru pārsvarā runājām angļu valodā, bet ar meitu es runāju latviski. Toreiz vīrs bija uztraucies, ka viņa neuzsūks angļu valodu, bet man likās, ka mums ir labs balanss – angļu fons, latviešu sarunas.”
Kad meitai palika gadiņš, ģimene gandrīz gadu nodzīvoja Nīderlandē, kur neviens no viņiem vietējo valodu neprata. Tur dzīvojot, ģimenē vēl dominējusi latviešu valoda, bet, kad pārvākušies atpakaļ uz Angliju un pirmo mēnesi dzīvojuši pie vīra vecākiem, Kate aiz pieklājības pie galda ar meitu sākusi runāt angliski, un pēkšņi viss kļuvis anglisks – vide, fons, ikdienas sarunas, viss. Kate uztraukusies par to, kā tagad būs: “Mēs dzīvojam diezgan nacionāli noskaņotā pilsētiņā, es uz ielas arī kaut kā sliecos runāt angliski. Ar vīru arī ātrāk ir komunicēt angļu valodā, bet mēs cenšamies runāt latviski. Īpaši pēdējā laikā, kad es kaut ko vīram saku latviski, lai bērns nesaprot.” Viens no pirmajiem vārdiem, ko Kate pati bērnībā iemācījusies krieviski, bijis saldējums, tad nu viņa ar vīru izlēmusi, ka arī piekops līdzīgu stratēģiju un visu interesanto apspriedīs latviski. Tas arī vīram palīdzot neaizmirst, ko viņš latviski iemācījies.
Kate ir pateicīga par to, ka vīrs nevairās lasīt meitai vakara pasaciņas latviešu valodā. Pēdējā laikā meita pati izrādot interesi un izvēloties pasakas tieši latviešu valodā, un vīrs arī lasot. Arī cūciņu Pepu Kates ģimenē zina kā cūciņu Pepu, nevis Peppa Pig. “Agrāk vīrs lika angliski, lai bērns nepazaudē angļu valodu, tagad otrādi – liekam latviski. Tuta, protams. Un no pavisam maziem zīdainīša laikiem viņa atceras cepu, cepu kukulīti, to mēs varam ilgi drillēt, man jau līdz acīm, bet viņai patīk, tad es ķeru katru iespēju,” stāsta Kate.
Kates ģimenē ar varu nekas netiek uzspiests, bet Bendžamins esot reiz izlasījis, ka kādā ģimenē tēvs gribējis savai meitai mācīt savu dzimto valodu, kad bērnam bijis jau 11 gadu, un viņa neesot bijusi ieinteresēta it nemaz. Tas uz Kates vīru atstājis spēcīgu iespaidu.
Kate uzskata, ka viņai ir ļoti paveicies, ka arī vīrs cienot latviešu kultūru, viņam arī esot svarīgi, lai ģimene to nepazaudētu. “Tā ir mūsu ģimenes kultūra, man nav jāsitas vienai,” tā Kate.
Kate vēl nezina, vai viņu pieeja ir pareizā, to rādīšot laiks, jo bērnam vēl ir tikai trīs gadi. Grūti esot tas, ka tuvumā nav nevienas latviešu kopienas. Attiecīgās Facebook grupas Katei neinteresējot, bet reizēm gribētos ar ģimeni apmeklēt kādu folkloras pasākumu. Tādi Anglijā notiekot, bet tālu no ģimenes dzīvesvietas.
Vecākiem, kuri ir līdzīgā situācijā, Kate ieteiktu klausīt saviem instinktiem: “Zinu, ka ir teorijas, ka katrs vecāks runā savā valodā. Mums pagaidām strādā visiem visu darīt kopā. Latviešu valoda, tāpat kā angļu, ir mūsu ģimenes valodas – vienu ģimenē ienesa mamma, otru tētis, bet visi lietojam abas. Un, būsim godīgi, nu nav angļiem normāls vārds speķa pīrādziņam, to arī vīrs ir teicis – tas ir Dievu ēdiens un to pelnījis ir tikai tas, kurš var izrunāt.
Galvenais laikam ir nesacensties, kura būs galvenā valoda, bet kopt abas valodas, abas kultūras. un tad bērns jau pats kā tāda švammīte uzsūc,”
Kate piebilst.
Ilgmārs un Kloe (Chloe, taivāniete), audzina 2 dēlus, vecākajam 6 gadi, jaunākais vēl ir zīdainis
Ilgmārs ar ģimeni dzīvo Āzijā, tur arī dzimuši bērni. Dzīvojuši vairākās valstīs, šobrīd dzīvo Taizemē.
Ilgmārs uzskata, ka ļoti grūti ir saglabāt latviešu kultūru, ja bērni neaug Latvijā. Kultūru viņi pa īstam varot sajust tikai tad, kad ģimene aizbrauc uz Latviju. “Cenšamies saglabāt tā
Photo: from a private archive
In her opinion,
Latvian identity, first and foremost, is a fundamental question for diaspora parents themselves, whether their child will be Latvian or will maintain Latvian heritage. Each person must ask their own heart, without pretense.
Renāte expresses great thanks to her mother, who came to help when she had to return to work and her daughter was still small.
It was her grandmother who read the first books in Latvian. “Then it was the time of Biki buku and the magazine “Ezis” read to the point of paper lace. Latvian school in Dublin (remotely) with the great teacher Ingrīda, summers in Latvia with friends. It’s not always easy, it takes time, resources, appropriate conditions,” says Renāte. The main motivation is awareness of Latvian identity. Then there are resources that parents can invest, because it is a significant effort.
“It must be clear to me whether it is important to me, whether I am part of Latvia? A sense of belonging and pride, even when my French peers don’t find your country on the map or laugh at the, in their opinion, strange language, but still want to know how to pronounce this or that. The awareness that you have two cultures within you, both of which shape you. Flying from one home to another, longing for both, being happy by the Daugava and the shores of the Mediterranean. Being with the French in the World Cup and grumbling that the Latvians are not participating. One does not exclude the other,” believes Renāte.
“I don’t know if my grandchildren will be Latvian. I would like that and hope it will be so. Our daughter is and feels Latvian, it is important to us,” she adds.
azbērniem ir jābūt brīviem izvēlēties savu ceļu, bet es centīšos nodrošināt, lai viņi zina savas saknes un varētu lepoties ar savu latvietību,” saka Renāte.
Photo: from a private archive
In her opinion,
Latvian identity, first and foremost, is a fundamental question for diaspora parents themselves, whether their child will be Latvian or will maintain Latvian heritage. Each person must ask their own heart, without pretense.
Renāte expresses her deep gratitude to her mother, who came to help when she had to return to work and her daughter was still small.
It was her grandmother who read the first books in Latvian. “Then it was the time of Biki buku and the magazine “Ezis” read to the point of paper lace. Latvian school in Dublin (remotely) with the great teacher Ingrīda, summers in Latvia with friends. It’s not always easy, it takes time, resources, appropriate circumstances,” says Renāte. The main motivation is awareness of Latvian identity. Then there are the resources that parents can invest, because it is a significant effort.
“It must be clear to me whether it is important to me, whether I am part of Latvia. A sense of belonging and pride, even when my French peers don’t find your country on the map or laugh at the, in their opinion, strange language, but still want to know how to pronounce this or that. The awareness that two cultures reside within you, both shaping you. Flying from one home to another, longing for both, being happy by the Daugava and the shores of the Mediterranean. Being with the French in the World Cup and lamenting that Latvians are not participating. One does not exclude the other,” believes Renāte.
“I don’t know if my grandchildren will be Latvian. I would like that and hope it will be so. Our daughter is and feels Latvian, it is important to us,” she adds.
ilda.
Renāte atzīst, ka latviešu valoda ir viens no svarīgākajiem elementiem, kas palīdz saglabāt latvietību ārzemēs. “Latviešu valoda ir kā mājas, kurā atgriezties, pat ja esi tālu prom no Latvijas. Tā ir saite ar saviem sakņiem, ar cilvēkiem, kas domā un jūt līdzīgi,” viņa saka.
Viņa arī uzsver, ka latviešu kultūras pasākumi un tradīcijas ir svarīgi, lai bērni un jaunieši diasporā justos saistīti ar Latviju. “Tas ir kā atgādinājums par to, kas mēs esam un no kurienes nākam. Tas ir kā atgādinājums par mūsu vēsturi un identitāti,” viņa skaidro.
Renāte arī dalās ar savu pieredzi par to, kā viņa un viņas ģimene cenšas saglabāt latviešu tradīcijas un kultūru savā dzīvē ārzemēs. Viņa uzskata, ka tas ir svarīgi, lai saglabātu savu latvietību un sajūtu piederību Latvijai, pat ja dzīvo ārzemēs.
iederība #latvietība #kultūra #valoda #mantošanars un svarīgs. Bet tas ir viņas izvēle, nevis mans uzspiests viedoklis. Es viņai centos nodot to, kas man ir svarīgs, un ceru, ka viņa to novērtēs,” saka Renāte.
Viņa arī atzīst, ka latviešu valodas saglabāšana ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo dzīvojot ārpus Latvijas, bērniem ir mazāk iespēju to praktizēt. Tomēr viņa uzskata, ka svarīgākais ir radīt bērniem interesi un lepnumu par savu latviešu izcelsmi, lai viņi paši vēlētos to saglabāt un attīstīt.
sirdij un jāizlemj atbilstoši savai situācijai.
Renāte uzskata, ka viņas meita ir latviete, jo viņa dzimusi latviešu ģimenē, runā latviski, apmeklē latviešu skolu un ir bijusi Latvijā. “Viņa ir latviete, un esmu pārliecināta, ka viņa to saprot un pieņem,” saka Renāte.
Viņa atzīst, ka ir saskārusies ar dažādām grūtībām, audzinot bērnu ārpus Latvijas, bet uzskata, ka ir svarīgi bērnam nodrošināt saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Viņa arī uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Renāte uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Viņa arī uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Renāte uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Renāte uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Renāte uzskata, ka ir svarīgi, lai bērns apmeklētu latviešu skolu un piedalītos latviešu kultūras pasākumos, lai uzturētu saikni ar Latviju un latviešu kultūru. “Es uzskatu, ka ir svarīgi, lai bērns zinātu savas saknes un būtu lepns par savu izcelsmi,” saka Renāte.
Renāte uzskata, ka ir svar
